Ļoti bieži saņemam jautājumus, kuras zemenes ir visgaršīgākās. Jāatzīmē, ka
jautājums ir ļoti personisks, jo katram laba garša nozīmē ko citu. Vienam garšo salda, citam skābena un mums ir arī tādi pircēji, kuriem cietā, skābā oga liekas visgardākā. Lielākā daļa ar vārdu "garšīga" domā saldas un aromātiskas.
Zemāk ir skaidrojums no kādiem apstākļiem un faktoriem ir atkarīga zemeņu garša.
1) Klimatiskie apstākļi. Ja ir vēss un lietains laiks, tad oga ir skāba. Ja ir karsts laiks gan dienā, gan naktī, tad oga arī ir skāba. Lai zemenei būtu laba garša ir nepieciešamas diennakts temperatūras svārstības.
2) Laistīšanas režīms. Intensīva laistīšana – oga ir liela skaista, bet garša nedaudz
ūdeņaina (neizteiksmīga). Bez laistīšanas – oga ir vissaldākā, bet karstā vasarā var
palikt bez ražas. Kā vienmēr spēkā ir mērenības un zelta vidusceļa likums. Laistam, skatāmies un garšojam.
3) Audzēšanas vieta. Uz lauka audzētā, augstajā dobē audzētā, tunelī, siltumnīcā –
vienai un tai pašai šķirnei garšas būs pilnīgi dažādas. Jo vairāk zem seguma, jo garša mazāk izteiksmīga. Tas attiecās uz visām ogām. To stāsta arī aveņu un vīnogu
audzētāji. Uz lauka būs visgaršīgākā, siltumnīcā mazāk garšīga. Zelta vidusceļš –
tunelis un zemene augsnē.
4) Substrāts un mēslojums. Kūdrā, augsnē, vai speciālā maisījumā audzētas – vienai un tai pašai šķirnei arī būs dažāda garša. Jo mazāk sabalansēts substrāts ar uzturvielām, jo garša nabadzīgāka. Oga izaugs arī plikā kūdrā, bet garša būs līdzīga importa ogai. Speciālo maisījumu receptes parasti ir audzētāju noslēpums un ja ar to izdodas iegūt garšīgu ogu, tad tas ir meistarības kalngals. Augsne, kāda ir ar tādu jāsadzīvo, bet tik un tā garšas ziņā parasti ogas no dobes ir garšīgākās un ar
visspēcīgāko aromātu.
5) Škirne. Protams, ka arī šim faktoram ir būtiska nozīme. 2020. gada TOP5
vissaldākās mums bija Korona, Figaro, Lambada, Tenira un Florence. Tās visas mums
auga augstajās dobēs un 2020. gadā laistīšanu prasīja simbolisku. Šogad pie lielā
karstuma (30-35 grādi) ar regulāŗu laistīšanu garša bija “atšķaidīta”, savukārt, uz lauka, kur laistīšana nebija (tāpat kā ražas) – visas zemenes bija ar tradicionālo garšu un par tādām šķirnēm kā Kent un Rumba var teikt, ka “publika sajūsmā lauza krēslus”. Tātad, labi parādīja sevi karstos laika apstākļos. Izcila garša bija vecajai šķirnei Sāra un salīdzinoši jaunajai remontantajai šķirnei Mara des Bois un Mieze Shindler (jābūt vēl kādai ziedošai šķirnei blakus, jo ziedi ir sterili). Visām ir meža zemeņu garšas notis klāt, visvairāk Sārai. Pagājušā gadā Da Royal mums bija paskāba, šogad ir ok.
Iepriecināja arī Dahli, Sonata, Romina, Renaissance. Vecā labā Ostara – remontantā
šķirne, kurai šogad nebijām paspējuši ziednešus izgriezt iedeva kaudzi ar sīkām, bet
garšīgām odziņām. Nedaudz pāŗsteidza arī ABZ seeds zemenes, kuras mums ir zem
sadaļas skaistās. Remontantās šķirnes ar sarkaniem vai rozā ziediem. Bijām domājuši, ka nekā īpaša no garšām tur nebūs, bet kopumā es teiktu ka ir “ok!”.
Tā kā zemenes izmēģinājumiem audzējam ar bioloģiskām metodēm (lai būtu līdzīgi kā mūsu pircējiem), tad secinājumi attiecībā uz garšām šobrīd ir sekojoši:
- Jo tuvāk zemei, jo garšīgāk.
– Laistam ar mēru.
– Turam zem mulčas (šķelda vai agrotīkls), lai ogas būtu tīras un ravēšana minimāla.
– Ja iespējams piesegums, lai lietus ogas nesabojā, kā tas bija pagājušā gadā, tad
izvēlamies tuneli ar atvērtām malām.
– Viena un tā pati šķirne dažādos augšanas apstākļos uzrādīs dažādas garšas.
– Lai samazinātu riskus attiecībā uz klimatiskajiem apstākļiem dobēs vienmēr ir jābūt vairākām šķirnēm.
Nu un tad atbilde uz galveno jautājumu - Kuras ir visgaršīgākās? Gribiet ticiet, gribiet nē - tās kuras ir izaugušas pašu dobē! :)
